Cistiskās fibrozes paciente Alise Kukaine ir izstājusies no plaušu transplantācijas gaidītāju saraksta. Viņas veselības stāvoklis šovasar pasliktinājies, bet valsts četru gadu laikā nav spējusi iestāties kādā no organizācijām, kas dotu lielākas cerības donora orgānu iegūt. Veselības ministrijā gan skaidro, ka process ir ļoti ilgs. Un savas korekcijas ieviesis arī koronavīrusa laiks.
Kukaiņu ģimeni sastopam dārzā, kur Alise ieelpo svaigu gaisu. Katru dienu piecas stundas viņa pavada šādi – guļus, kamēr ar zāļu sistēmu saņem visus nepieciešamos medikamentus, arī atsāpināšanu. Četru gadu ilgais maratons, gaidot vienu zvanu ar ziņu, ka plaušas donors ir un jābrauc uz Tartu, ir beidzies. Alise izstājas. Tagad viņa ir paliatīvās aprūpes paciente.
“Es vairs neesmu uz transplantācijas listes tāpēc, ka manas nieres ir ļoti sliktas. Ir ārsti, kas domā, ka pirms plaušām man būtu jāveic nieru transplantācija. Bet ar nierēm man būtu jāveic arī aizkuņģa dziedzera transplantācija, jo man ir diabēts. To netaisa ne Latvijā, ne Tartu. Plus dārga nauda. Tas nav iespējams,” stāsta Alise. “Es arī rakstiski uzrakstīju, ka atsakos. Esmu atsacījusies no transplantācijas, no dialīzes, no mākslīgas dzīvības uzturēšanas.”
Alises tētis atzīst, ka ģimene ir pārgurusi no gaidīšanas.
“Alise listē būtu četrus gadus, bet divas meitenes, kas ir gaidījušas plaušu transplantāciju, ir mirušas. Protams, ir ļoti labi, ka nauda ir piešķirta, plaušu transplantācijas valsts it kā apņemas apmaksāt, bet kur? Nav jau reāli, kur to izdarīt,” skaidro Alises tētis Didzis Kukainis.
Par to, ka nepieciešams pievienoties “Scandiatransplant”, Latvijā runā jau kopš 2018. gada pavasara. Tad cita plaušu paciente Laima Liepiņa tika nosūtīta mājās no Tartu, jo igauņi bija pievienojušies apvienībai “Scandiatransplant” un orgānus, ar kuriem nebija saderība pašu pacientiem, vairs nedrīkstēja piedāvāt Latvijas pacientiem. Tie pienākas pārējiem apvienības biedriem – Ziemeļvalstīm. Laima mira. Alisei bija cerība.
Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Ēriks Miķītis 2018. gadā norādīja, ka “šodien situācija ir mainījusies, un Latvijai nav cita varianta kā sadarboties ar kaimiņvalstīm, bet tas ir profesionāļu lēmums, vai sadarboties ar vienu vai citu”.
Tas tika teikts pirms trim gadiem. Ir 2020. gada oktobris, un Latvija joprojām nav “Scandiatransplant” biedre, lai gan iestāšanās ir sākusies. Piemēram, Stradiņa slimnīcai piešķirta nauda laboratorijas modernizācijai, jo, esot šajā organizācijā, visām dalībvalstīm jeb dalības slimnīcām ir vienādas prasības. Šajā organizācijā iestājas iestāde, nevis pati valsts.
“Lai virzītos uz “Scandiatransplant”, pagājušajā gadā Stradiņa slimnīcai piešķirti 180 tūkstoši eiro, kas ļautu laboratoriju pielāgot standartiem,” stāsta Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders.
Līdz tam plānots plaušu pārstādīšanu veikt konkrētā klīnikā Zviedrijā, bet arī šis līgums vēl nav spēkā.
“Nedaudz šo visu nobremzēja pandēmija un Covid, līdz ar to sadarbības līgums vēl nav noslēgts,” norāda Šneiders.
Medicīnas nozarē vairākiem pārāk ilgi nākušiem lēmumiem varētu dot sieviešu vārdus. Baiba Barone mira Tartu pēc aknu transplantācijas. Viņa novārga, pārāk ilgi gaidot, kamēr šo pakalpojumu sāks apmaksāt valsts. Alises Kukaines gadījumā teorētiski valsts plaušu transplantāciju sedz, bet ilgā iestāšanās organizācijā, kuras ietvaros tas varētu notikt, vismaz Alisei ir prasījusi pārāk daudz. Viņas dzīvību arī ar ļoti sarežģīto plaušu pārstādīšanu vairs nevar glābt. Un bez Baibas un Alises ir vēl citi pacienti. Tikai viņu vārdus mēs pat nezinām.
AVOTS: www.lsm.lv LTV Ziņu dienests ”Aculiecinieks”